https://www.facebook.com/108156571139251/

Savatne, Naples (2026)

09/11/2025

Ir vietas, kur cilvēki ietur distanci un vai teju nesatiekas. Bet Neapolē satikšanās bieži ir sadursme, gan starp auto, gan cilvēkiem. Arī starp Neapoli (kas nemaz neesot Itālija) un valsts ziemeļiem.

Lavierēšana starp šīm sadursmēm (un uz ielas kā viesistabā novietotiem krēsliem) bija no visu laiku labākajiem maršrutiem.

07/08/2025

Vēlos savu kuģi atstāt arī te. Burukuģis Haynasch tika radīts tieši 100 gadus pirms manis. Es to un Ainažu kapteiņus atgriezu mājās, aizvien nesavaldāmi un nenoturami uz vietas.

Paldies par skolu, paldies par izstādes iekārtojumu, kas rezultātu pareizināja vairākkārt un par izstādes foto.

02/03/2025

Prāga pa sētas puses durvīm. Tā varētu saukt ne tikai mūsu trīs dienas Prāgā, bet ceļošanas pārliecību kopumā - viss interesantākais notiek vietu aizskatuvē. Teleportēšanās no lidostas uz "mājas virtuvi" "Domašnica jizba", kur gaiss viegli dūmakains no rosības virtuvē pie pannām un čehu iecienītajām gaļām. Puķukāpostu kastes pie kafejnīcas dienesta ieejas Prāgas vejtnamiešu tirgū Sapa. Cukurniedru kāti pie sulas stendiņa. Bohēmijas stikls uz mašīnas kapota necilā krāmu tirgū. Iespējams, bērniem visvairāk atmiņā paliks, kā vecvecāki šūpo uz kājas cauru vakaru. Vai kā saņem rājienu čehu valodā Nacionālajā galerijā par skraidīšanu zem Libušes Jarcovjakovas fotogrāfijām. Vai kā pirmo reizi mēģina slidot pie Žižkov TV torņa. Vai kaut kas tikpat mazs, bet svarīgs.

21/12/2024

Tanzānija - Kenija - Mājās

Mūsu apkārt-dienvidu-puslodei ceļojuma pēdējais posms veda cauri Tanzānijai gar Indijas okeānu - Zanzibāra - Masai Mara nacionālais parks Kenijā - Nairobi un mājās.

Neesmu droša, ka mēs būtu spējuši izbaudīt Āfriku, ja tas būtu bijis pirmais galamērķis. Te jau bijām gana apbružājušies ceļotāji, lai spētu izturēt arī nesaudzējošākos Āfrikas paņēmienus. Un arī lai novērtētu tās nepradināto dabu.

Gads apkārt pasaulei ir mūsu lielākā bagātība.

Nu esam atgriezušies Āfrikā, mierīgākā daļā gan (jādomā). Mostamies savā pirmajā Marakešas rītā. Centīsimies pastāstīt.

18/12/2024

Mozambika.

Uz Mozambiku mēs vairs neaizbrauktu (tagad tās ziemeļus plosa džihādisti, kuriem pretī stājas armija un vāgnerieši, pārējā valsts ir uz pilsoņkara sliekšņa). Ceļojumus atlikt nedrīkst.

Toreiz Mozambika bija mūsu Āfrikas esence. Indijas okeāna piekraste un salu arhipelāgi veldzēja pēc ļoti grūtiem pārbraucieniem. Valsti izceļojām no dienvidiem līdz ziemeļiem. Ar pārbāztiem minibusiem, kuros vienmēr atrodas vieta vēl vienam (esam tādos gan četras stundas no vietas stāvējuši kājās, gan klēpī turējuši svešus bērnus un sainīšus) un ar kravas auto (šī bija tā reize ceļojumā, kad Tomam mani bija jāattur no kāpšanas ārā nezināmā vietā naktī panisku baiļu dēļ izkrist no braucoša auto).

Starp pārbraucieniem bija viseksotiskākie pieturpunkti un visneparastākie ceļotāji. Mozambikas sala ar skaisti novecojošu portugāļu arhitektūru bija dažādu dīvaiņu (vislabākajā vārda nozīmē) magnēts. Kādā kapsētā mēs iepazināmies ar Endrū jeb, kā viņš pats teica, "s**t magnet". Viņu mēdza aplaupīt vilcienos un viņš mēdza satikt, piemēram, leopardus visneticamākajās vietās (arī pie publiskās tualetes kādā Āfrikas ciematā - redzējām fotopierādījumus). Mūsu trijotnei pievienojās pavārs no Dienvidāfrikas un vēl daži piedzīvojumu meklētāji, lai uz pāris dienām kopā dotos uz kādu neapdzīvotu salu. Nekā organizēta, tikai pašu vēlme un spēja sameklēt sev laivu un nokļūt galamērķī.

Ibo salā sarunājām tur dzīvojošu grieķi Dmitri, kurš ar paša būvētu jahtu veda mūs gar krastu no vienas salas uz otru līdz Tanzānijas robežai. Šajā ceļā mums pievienojās National Geographic fotogrāfs ar sievu (bija aizraujoši vērot viņu darbībā - kā profesionālis piekļūst cilvēkiem). Uz vienas no maz apdzīvotajām saliņām mums bija līdz kodolam satricinošs mirklis. Devāmies pastaigā gar krastu un mums pa priekšu gāja dāmas košos lakatos (dēvētos par kapulanām), uz galvas nesdamas ūdens tvertnes. Mēs spontāni sākām dziedāt "Pūt vējiņi". Viņas mums atbildēja ar savu dziesmu. Tā mēs gājām atstatus viens no otra, pamīšus dziedot pa pantiņam katrs savā valodā.

17/12/2024

Āfrika. Dienvidāfrikas republika un Svatini.

Āfrika ielieka dzīvi perspektīvā jau no paša sākuma. Johanesburgā, tolaik vienā no bīstamākajām pasaules pilsētām, nakšņojām imigrantu apdzīvotā (bet citādi pamestā), nepabeigtā ēkā. Šejienes trūcīgie iemītnieki, kuri bija ieradušies no nabadzīgākām Āfrikas valstīm, iztika ar pašu minimumu. Mūs bez samaksas uzņēma nigērietis Tunji, kurš atdeva savu pieticīgo istabiņu un pats devās nakšņot citur. Viņam miteklī bija matracis, TV uz kartona kastēm, ūdens vārāmā kanna un vēl daži sadzīviski nieki. Kad ieminējos par vēlmi pirms savas dzimšanas dienas izmazgāt matus, man tika sarūpēti divi plastmasas spaiņi ar ūdeni. Mana neaizmirstamākā dzimšanas diena - sēdēt pamestās ēkas pagalma saulē uz apmales, griezt tomātus Čīles hotdogiem, lai uzcienātu jaunceltnes ļaudis.

Dienvidāfrikas galvenais galamērķis mums bija Krīgera nacionālais parks, kur safari iespējams, braucot ar savu auto (nevis sēžot dārgas tūres busiņā). Ieraudzīt lauvu pašam, žirafi vienam pašam vai vērot antilopi, cik ilgi vien vēlamies - tā ir neatsverama neatkarīga safari pieredze. Kurzemes izmēra parkā piedzīvojām gan leopardu pārošanos (ja te ieliktu video, tad būtu dzirdama mūsu panika, mēģinot aizvērt auto logu, kad viens no pārīša sāk tuvoties), gan to, kā naktī ap mazo kempingu siro hiēnas, un ziloņi lauž zarus kaut kur netālu no mūsu namiņa jumta.

Bildēs atradīsiet pasaku tēlus (tā man šķita, apstājoties pie katras neticamās radības) - divgalvaino degunradzi, pūkaino hiēnu, žirafi - puzli, žirafi - izdzīvotāju un citus.

14/12/2024

Mūsu mīļie darba ļaudis Jaunzēlandē

Bijām saņēmuši vairākus darba piedāvājumus, kurus nepieņēmām. Piemēram, daļēji brīvprātīgais darbs tauriņu audzēšanas saimniecībā, finansiāli izdevīgs piedāvājums striptīzbārā (darba intervija notika pie galdiņa, kuram blakus stiklots skatlogs, aiz tā - dušā mazgājas sieviete, kaila, ar biezu grimma kārtu), oficiantu darbs restorānā "Little India", kur pašiem pirms darba uzsākšanas jāiegādājas balti, krekli, melnas kurpes un jāiemācās ēdienkarte no galvas. Laimīgā kārtā nonācām miegainā ciematiņā Pukekohe, kur uzsākām darbu kivi augļu pakotavā. No sešiem rītā līdz pusnaktij reizēm, sešas dienas nedēļā.

Tie bija divi mēneši sviedru un asaru, arī prieka un draudzības. Darbā tika pieņemti deviņi ceļotāji (tieši tik bija vietas mazajos dzīvojamajos vagoniņos, kuros atradās vienīgi gulta). Starp viņiem bija arī mūsu blondais draugs no Jamaikas - Ārons (bildē ar cigareti, lai arī nesmēķē), kurš pēc savas iniciatīavs iemācījās raiti pateikt "pirdiens". Tolaik viņš Londonā studēja kriminālistiku un plānoja karjeru CIP.

Pakotavā strādājām kopā ar vietējiem ciemata maoriem un ar viesstrādniekiem no salu valstīm - Fidži, Tongas, Samoa. Dižās salu dāmas, kuras te strādāja ne pirmo gadu, sākotnēji mani neuzņēma sevišķi laipni. Tomēr ar laiku kontakts ar salietēm nodibinājās ciešs (par to liecināja kivi čatniji dāvanā). Par Toma draugiem kļuva vietējie maori un baltādainie kivi (dažs - vietējā kriminālā autoritāte, cits - topošais aktieris), no kuriem viņš gan slengu apguva, gan iemācījās runāt angliski ar maoru akcentu.

Kādu dienu mani paaugstināja par kontrolieri kivi augļu dārzos. Tur mans uzdevums bija kontrolēt, kā viesstrādnieki no Indijas lasa augļus - vai to nedara par strauju, tādējādi radot bojājumus plānajā zelta kivi miziņā. Labprāt pievienojos viņiem uz masalas tējas dzeršanu darba pauzēs un biju priecīga pļāpāt ar vecajiem sikhu vīriem košajās galvassegās. Švaks kontrolieris no manis iznāca.

Viss par godu zelta kivi auglim, ko japānis Tokijā notiesā brokastīs kā lielu delikatesi. Un, protams, par godu Āfrikai, kurai krājām un gatavojāmies (un kuras ceļvedis kalpoja par motivāciju pārguruma brīžos).

08/12/2024

Jaunzēlande

Pēc Dienvidamerikas ieradāmies savā sapņu zemē, būdami uz bankrota robežas. Jaunības bezatbildība ir pieklājīgs resurss piedzīvojumiem. Un Jaunzēlandē ir daudz drošības tīklu tai.

Lidostā mūs sagaidīja Karls, kuru toreiz nepazinām (viņš nejaušā kārtā bija uzzinājis par jauniešiem no Latvijas, vecāku dzimtenes). Viņš aizveda mūs uz savām mājām un kļuva par vienu no Jaunzēlandes un arī dzīves viedokļlīderiem. Karla vecāki, Irenīte un Andris, par mūsu tālajiem vecvecākiem. Deivids un Diāna, arī nejauši sastapti kivi, pārņēma pajumtes sniegšanas stafeti. Viņi mums īpaši aprīkoja pikapu, lai varam ceļot pa Ziemeļu salas pludmalēm (kamēr gaidām working-holiday vīzas).

Aptuveni pusi no Jaunzēlandē pavadītā pusgada mēs strādājām (veltīsim atsevišķu ierakstu), otru pusi ceļojām. Dzīvi pikapā un teltī pirms strādāšanas nomainīja dzīve busiņā pēc tās. Neaizmirstamākā pelde - savvaļas baseinā starp klintīm un jūru Ziemeļzemē, Matapouri. Leģendāra kultūras pieredze - JRT viesizrāde "Klusuma skaņas" Velingtonā (bildē mūsu Karls ar mūs leģendārajā aktrisēm). Toreiz sasvīdušās plaukstās nesām puķes aktieriem uz skatuvi, Andris Keišs atpazina: "Ja ar puķēm, tad latvieši!" Lielākā neprātība (neiesakām!) - pamēģinājām izairēt upi ar augstāko komerciāli pieejamo ūdenskritumu (bildē var redzēt Toma seju pēc izniršanas no dzelmes, nācās arī pabūt slimnīcā pēc atsitiena pret akmeņiem). Reiz ripinoties cauri maziem East cape (zemes rags, kuru aizvien apdzīvo maori) ciematiņiem, sastapām trīs brīnišķīgus bērnus un "onkuļa Džeka zirgu". Vietējās kafejnīciņas pārdevējas sejas tetovējums "moko" simbolizē viņas savienību ar trim māsām. Dienvidu salā mums vienīgo reizi Lielajā ceļojumā uzbruka savvaļas dzīvnieks. Kāds jūras lauvu tēviņš pamanīja, kā no kāpām to vērojam (var saprast, neomulīgi). Viņš braši mums sekoja vēl krietnu gabalu prom no jūras līnijas. Viens no iespaidīgākajiem dabas novērojumiem - kā divi zobenvaļi piekrastē medī roni. Jūlija beigās Jaunzēlandes ziema bija pieņēmusies spēkā, busiņa naktis pavadījām āra jakās, Āfrikas maršruts jau bija izplānots.

Jaunzēlande aizvien ir mūsu sapņu zeme, esam pakļauti mūžīgām ilgām pēc tās.

22/11/2024

Patagonija

Pāris nedēļas, pārsimts latu kontā un visa pasaules brīvība - tie bija mūsu dotie lielumi Patagonijai. Mežonīgo Argentīnas un Čīles dienvidu daļu apceļojām noīrētā Ford Ka. Uzpildījām savus tunča, maizes un dulce de leche krājumus un devāmies ceļā.

Ceļš bija mūsu ikdiena un mājas. Drillējot savus divus Buenosairesā iegādātos diskus uz riņķi (Creedence "Clearwater revival" un kaut kas no Gotan Project), pāris reizes nobraucām pat virs 1000 kilometriem dienā. Mazgājāmies benzīntankos, ja varējām tā sarunāt. Gulējām savā auto ceļmalās un stāvlaukumos, arī dažādās skaistās nekurienēs. Veļu mazgājām izlietnēs vai upītēs un žāvējām uz auto paneļa. Kad nebraucām, devāmies garos pārgājienos Patagonijas dabas parkos.

Reiz, navigējot pa maziem celiņiem Torres del Paine nacionālajā parkā, iestrēgām aiz gaučo ganāmpulka. Šie Dienvidamerikas kovboji zirgu mugurās, aitādas biksēs, ar dunčiem pie jostas, ar pātagām un suņiem, dzina uz priekšu govju ganāmpulku.

Ceļš bija galamērķis. Tagad šķiet "interesanti", ka izvēlējāmies ar savu pieticīgo auto mērot divus no Patagnijas skarbākajiem maršrutiem. Čīles Carratera Austral savieno Patagonijas nomaļākos ciemus, kuros laiks ir iestrēdzis un salijuši gaučo ceļamalā skatās caur auto logu kā uz citplanētiešiem. Savukārt Argentīnas Ruta 40, kuru reiz uz motocikla mēroja revolucionārs Čegevara, nomaļākie posmi ir slaveni ar bojātu riepu kamerām ceļmalās - segums ir neesošs, tāpat kā jebkāda infrastruktūra. Nolēmām paveikt tieši šo leģendāro ceļa daļu aptuveni 600 kilometru garumā. Vienīgās dzīvās dvēseles pa ceļam - pāris pretībraucēji, guanako, savvaļas strausi un viens skunkss. Nav brīnums, ka šim maršrutam ir pašam savi cilvēcības noteikumi ceļmalā: "1. Pārvietošanās ātrums 40 - 50 km/h. 2. Ja pretī brauc auto, jāpiestāj ceļa labajā pusē. Lidojoši akmeņi var radīt lielus bojājumus. 3. Vienmēr, VIENMĒR, apstāties, ja kādam auto vai pasažierim uz ceļa gadījusies problēma. Palīdzība var nebūt pat vairāku simtu kilometru attālumā."

Visa šī Patagonijas ceļu dzīve bija mežonīga jaunības esence.

04/11/2024

Buenosairesa.

Šogad Ziemassvētkos nebūsim mājās. Tas atsauca atmiņā citus Ziemassvētkus, kad bijām prom.

Bijām iestrēguši Peru, mazā tuksneša ciematiņā San Pedro de Atacama. Līdz svētkiem atlikušas trīs dienas, līdz Buenosairesai, mūsu iecerētajam Ziemassvētku galamērķim, vairāk nekā 2000 kilometru. Visi autobusi, kas ved pat tikai uz krietni tuvākiem galamērķiem Argentīnas pusē, pilni vairākas dienas uz priekšu. Veselu dienu pavadījām pie muitas namiņa uz Peru - Argentīnas robežas, neveiksmīgi cenšoties stopēt (2. bilde). Ēdām siermaizes, iepazināmies ar ceļotājiem, tālbraucējiem un pat simboliski svinējām Toma vārda dienu. Nākamajā rītā spītīgi turpinājām savu misiju uz robežas, līdz neticamā kārtā kā mirāža (un tiešām tuksnesī) parādījās autobuss ar uzrakstu "Buenosairesa". Uz mirkli šķita, ka esam zaudējuši veselo saprātu (jo autobusu te teju nebija, gandrīz tikai fūres, un ja bija, tad ne jau uz tālo galvaspilsētu). Tomēr te pēkšņi - Peru tūrisma grupa no Limas, kas ceļā uz Buenosairesu. Un! Ar tieši divām brīvām vietām!

Buenosairesā mums bija visatmosfēriskākais balkoniņš dzīvē un vistukšākais maks arī. Tāpēc, sēžot uz tā cauriem vakariem, mēs baudījām lētus vīnus, uzsildītus ravioli un tunčmaizītes (šis ir vēl tikai sākums mūsu tunčmaizīšu ērai). Diviem-tikko-divdesmitgadniekiem neko daudz vairāk arī nevajag, ja nu vienīgi vēl dažus draugus pie sāniem.

Tieši Ziemassvētku vakarā, atgriežoties pēc klīšanas pa absolūti tukšām Buenosairesas ielām (jāatzīst - drusku ilgodamies pēc mammas ceptās foreles, otras mammas štovētajiem kāpostiem un pēc sava pūkainā, neveiklā kaķa, kurš tovakar gulēja zem eglītes vecāku mājās), pie sava numuriņa durvīm atradām zīmīti: "Esiet aicināti uz Ziemassvētku vakariņām plkst. 21:00 iekšpagalmā." Kā vēlāk izrādījās - zīmītes autors bija viesnīcas pastāvīgais iemītnieks Adrians (beidzamajā bildē nostājies profilā). Argentīniešu gleznotājs te dzīvoja jau četrus mēnešus (un vispār vienmēr dzīvo tikai viesnīcās, ik pa dažiem mēnešiem vai gadiem to nomainot). Turpinājums komentāros.

17/07/2024

Šis stāsts varētu saukties "Many steps". Ceļš uz Machu Picchu, Peru. Šobrīd mēs izvēlamies, cik lielā komfortā vai vienkāršībā ceļot. Toreiz, divdesmit gadu vecumā, uzreiz pēc augstskolas, nebija nekādas izvēles - ceļot varējām, tikai un vienīgi meklējot pašus lētākos scenārijus. Savukārt ierastais tūristu ceļš uz vienu no septiņiem pasaules brīnumiem bija visos iespējamos veidos padarīts ārkārtīgi dārgs. Tomēr bekpakeri ir kā tāda slepena brālība, kura dalās savos trikos un noslēpumos. Tā vietā, lai izmantotu ierīkoto tūrisma infrastruktūru, mēs devāmies pa garu apkārtceļu. Ar collectivo - vietējo taksometru, kuru vienlaikus izmanto visi, kas veiglajā auto ietilpst- devāmies līdz kādam attālam ciematam. No turienes ar kājām pa vilciena sliedēm uz ciematu Machu Picchu pakājē. Pēc tam, tā vietā, lai ērti iesēstos autobusā un uzbrauktu džungļu kalna virsotnē, mēs caur biezokni pa augstiem, slideniem pakāpieniem kāpām vairākas stundas kājām. Džungļos mirdzēja citi trūcīgu piedzīvojumu meklētāju lukturīši. Nonākot pie pasaules brīnuma, nolēmām atļauties kādu ekstru - gidu. Bijām atkūlušies šo sarežģīto maršrutu, gribējām uzzināt tuvāk par unikālo inku pilsētu. Viss, ko gids mums varēja piedāvāt - smaidot nākt līdzi, nemitīgi atkārtojot - "Look! Maaany steps! Many, many steps!" Pēc vairākiem šādiem aicinājumiem sapratām, ka vienīgais, ko uzzināsim, ir pakāpienu daudzums. -"Ok. How many steps?" -"Maaany, many, many steps!" Pēc pusstundas visi trīs konstatējām, ka Manīsteps neprot angliski un palīdzēt mums nevarēs. Un ka viņam vienkārši trūkst naudas, tāpat kā mums. Atvadījāmies un devāmies vērot, kā migla izklīst virs inku mūriem.

03/07/2024

Pie Vilmas un Euhenio Amantani salā. Ir tādas vietas, tādas vides, kas nomierina, rada drošu, vieglu, mājīgu sajūta, liek apstāties un uzkavēties. Reizēm tas pat ir tik fiziski jūtami, ka pulss pierimst. Un reti ir TĀ sajūta! Tā - es esmu dzīvs un laimīgs, un viss būs labi. Meklējot kopsakarības manos mājīguma uzplaiksnījumos, esmu identificējusi pāris lietas.

Pirmkārt, mājīgumu rada tādi cilvēki, kas ierauj iekšā, apsēdina un ļauj justies, it kā tu te vienmēr esi gaidīts un nevienam no mums nekur vairs nav jāsteidzas.

Otrkārt, tie ir ķēķi. Vēlams seni, nokvēpuši ķēķi, kurā pavards vienmēr silts. Tāds bija manai mammammai - tādā mēs dzīvojāmies, kamēr viņa gatavoja, ēdām visas maltītes un svētdienās pie plīts arī vannā gājām. Un to es laikam meklēju visur pasaulē.

Tāds mums bija pie Vilmas un Euhenio vējainajā, skarbajā Amantani salā Titikakas ezera Peru pusē. Dubļu sienas, zemi griesti, māla pavards. Silta dārzeņu zupa, kartupelis ar siera šķēli otrajā (gaļa te nav un vispār īsti nekā cita bez kartupeļiem nav). Munjas tēja. Salinieki savstarpēji sazinās senajā kečvu valodā, bet ar mums, tūristiem, spāniski. "Es jūs mīlu kā bērnus" pie vienām no brokastīm kautrīgi noteica Euhenio. Vilma atmeta ar roku un uzlika plācenīšu papildporciju.

Savatne